Sabiedrības krīzes īstenie cēloņi.                                               

 „Latvijas sauszemes platība aizņem aptuveni 63 tūkstošus kvadrātkilometru jeb 0,04% no pasaules sauszemes kopplatības jeb 1,5% no Eiropas Savienības (zemāk ES) sauszemes kopplatības. Latvijā dzīvo aptuveni 2,2 miljoni iedzīvotāju, kas sastāda 0,036% no pasaules iedzīvotāju skaita jeb 0,4% no ES iedzīvotāju skaita. Mēs, latvieši, esam aptuveni 1,5 miljona cilvēku.”

~ Ģeogrāfijas atlants.

 Senās austrumu filozofijas māca, ka jebkuras fiziskas darbības, rīcības, notikuma izpausmes cēloņi ir meklējami augstākajos plānos – astrālajā, mentālajā, kauzālajā utt. Patreizējie notikumi valstī un sabiedrībā liecina par visdziļāko krīzi šajās jomās un prasa radikālus ietekmēšanas līdzekļus. Latvijas valsts, kura vienmēr ir bijusi slavena ar savu darba tikumu, valsts, kura var lepoties ar saviem sasniegumiem zinātnē, medicīnā un inženieri tehniskajās nozarēs, valsts, kurai ir pašai savi Dziesmu un deju svētki, valsts, kurai pieder ap 3 miljoniem Dainu, - 21. gadsimta pirmajā desmitgadē ir nonākusi pie šādiem satriecošiem rezultātiem:

• Latvijai ir 3.zemākais IKP uz 1 iedzīvotāju ES;
• Latvijai ir pēdējā vietā veselības stāvokļa un pieejamības novērtējumā ES;
• Vidējais mūža ilgums ES vīriešiem ir 74,6 gadi, savukārt Latvijā 65,6 gadi, kas ir zemākais vīriešu mūža ilgums ES;
• Vidējais mūža ilgums ES sievietēm ir 80,8 gadi, savukārt Latvijā 75,9 gadi, kas ir 3.zemākais sieviešu mūža ilgums ES;
• Latvijā ir 18.augstākais alkohola patēriņš ES;
• 2004.g.Latvijā bija 2. zemākā dzimstība ES;
• 2008.g. Latvijā bija 2.augstākie mirstības rādītāji ES;
•  2007.g. Latvija bija 2.vietā pēc šķirto laulību skaita;
• 2006.g. Latvijā bija 3.augstākais pašnāvību skaits;
•  2009.g. 1.pusgadā Latvijā bija 2.augstākais rādītājs bezdarbnieku skaita ziņā ES.

~ Eiropas Kopienas Statistikas Pārvaldes (Eurostat) dati.

 Šo sarakstu var turpināt, rezultāts vairumā nemainīsies – sliktajos rādītājos mēs ieņemam pirmās vietās no augšas, labajos – pirmās vietas no apakšas. Vēl jāuzsver, ka dažu pēdējo gadu laikā valsti ir pametuši aptuveni simts tūkstoši tās iedzīvotāju, pārsvarā gados jauni cilvēki, un šī migrācija turpinās. Valsts, kuras teritorija aizņem nieka 1,5% no Eiropas Savienības, bet cilvēku resursi nav pat viena 1% apmērā, savas atjaunotās neatkarības deviņpadsmitajā gadā ir nonākusi bankrota priekšā un ir apdraudēta Latvijas valsts suverenitāte.

PAR KO MUMS TAS VISS?! KAS NOTIEK AR VALSTI?! KURŠ GALU GALĀ IR ATBILDĪGS PAR ŠĀDU SITUĀCIJU?! KĀPĒC TAS VISPĀR AR MUMS IR NOTICIS?! KO DARĪT TĀLĀK?!

Lūk, jautājumi, kas atkal un atkal nodarbina mūsu prātus. Mēģināsim rast atbildes uz šiem jautājumiem un saskatīt krīzes patiesos cēloņus.

Pirmkārt, mūsdienu valsts krīzes materiālie cēloņi ir meklējami pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, laikā, kad sākās valsts īpašuma objektu privatizācijas process, kur nepareizas, neefektīvas un arī negodīgas rīcības rezultātā, pēc speciālistu aplēsēm, Valsts kasei gāja garām vairāki miljardi latu ( Jaunā Avīze, 11.02.98.). Arī tā nauda, kas ienāca Valsts kasē, tika izlietota maz efektīvi un, galvenokārt, tika „noēsta”, tā vietā, lai ar šiem, un ne jau mazajiem līdzekļiem, stiprinātu valsts rezerves fondu vai nacionālo zelta rezervi. Kā būtiskāko šeit ir jāmin tā laika likumos noteikto normu, kas atļāva, ka valsts īpašuma objektu privatizācija ir pieļaujama ar reālas naudas aizstājēju - „surogātu”, privatizācijas sertifikātiem. Iespējams, ka kāds vēl atceras, ka viena šī sertifikāta nominālvērtība tika pielīdzināta divdesmit astoņiem latiem. „Veiklie zēni” darīja visu, lai valsts īpašuma objektus maksimāli privatizētu par šiem sertifikātiem. Jāatgādina, ka tajos laikos šos sertifikātus vairumā varēja iepirkt par piecdesmit santīmiem, un šādu uzņēmumu bija simtiem.

 Bet bija vēl banka „Baltija”, „Rīgas Komercbanka” un citas... . 2009. gada 30.jūnijā publiskas uzstāšanās laikā televīzijā bijušais ekspremjers A.Kalvītis paziņoja: „ „Parex” bankā, pēc tam, kad tā paziņoja par savām (likviditātes) problēmām, I.Godmaņa valdība ieguldīja vairāk kā 400 miljonu latu no publiskā sektora (proti, no Valsts kases) un vēl mēnesi pēc tam šo naudu (Latvijas valsts naudu) noguldītāji varēja izņemt un/vai sūtīt uz Kazahstānu, Krieviju ...”(900 sekundes, LNT, 30.06.09.). Atgādināšu, ka neilgi pirms tam, kad oficiāli tika paziņots par bankas krīzi, tika mainīts „Fizisko personu noguldījumu” likums un paaugstināta noguldījuma valsts garantētā atlīdzība. Kā atklājās vēlāk, šī summa ir bijusi vēl aptuveni 2-3 reizes lielāka, valsts ir pārņēmusi bankrotējušu komercbanku un pasargājusi to un tās vadītājus (miljonārus Krasovicki un Karginu, kurš, parakstot viņam tik svarīgu lēmumu, televīzijas pārraides laikā atļāvās pat zelēt gumiju) no reāla bankrota. Kā kaut kas tāds ir iespējams demokrātiskā valstī?! Kā var ar valsts budžeta līdzekļiem stabilizēt privātu komercbanku? Vai tā nav apzināta kaitniecība un valsts ekonomiskā pamata graušana? Laikā, kad valsts pati atrodas visdziļākās krīzes priekšā, atbildīgās amatpersonas pieņem šādus valsts interesēm graujošus lēmumus! Kura amatpersona konkrēti parakstīja šo lēmumu - ekspremjers I.Godmanis, viņa finansu ministrs A.Slakteris vai kāds cits? Vai šādam lēmumam ir bijis Saeimas un Valsts prezidenta akcepts? Kur ir skatījušās tiesībsargājošās institūcijas – Ģenerālprokuratūra, SAB, KNAB? Cik zināms, Ģenerālprokuratūra ir ierosinājusi krimināllietu par Parex afēru, bet vai beidzot būs arī reāli rezultāti un atrasti vainīgie...? Vai līdz šim kāda no augstākajām amatpersonām, kuras tik „veiksmīgi” ir vadījušas valsti līdz šim, vispār ir sauktas pie atbildības un saņēmušas reālu sodu – kaut vai atlīdzinājusi valstij nodarītos materiālos zaudējumus? Kas un kāpēc ir uzlicis Valsts Kontroles revīzijas aktam Parex lietā daļējas slepenības zīmi? Vai ir kaut kas tāds, kas būtu slēpjams no sabiedrības, kuras intereses ir tik smagi aizskartas?! Vai tauta vispār vēl atceras, ka šādu „gājienu” – valsts līdzekļu nepamatotu izmantošanu - tikai mazākos apmēros, jau vienreiz atļāvās izdarīt cits ekspremjers, pasaules jūru apceļotājs, M.Gailis? (Avīze Fokuss, 13.-19.10.97.).

 „Tauta izcīnīja brīvību intelektuāli, bez asins izliešanas. Bet pazemotais niknums palika un vēlamā brīvība nav iestājusies. Ja agrāk bija ienaidnieks, kuru varēja uzveikt un tā izdzīvot naidu, tad tagad tas (ienaidnieks) ir iekļuvis tavā sirdī. Ja agrāk tu uzskatīji sevi par citas tautas vergu, tad tagad tu esi kļuvis par sava maka (kapitāla) vergu,” ir teikusi izcilā igauniete Lūle Vīlma.

Otrkārt, tiem, kas pieņem karmas un reinkarnācijas ideju, atbilde ir sekojoša – vēl līdz šim mēs, latviešu etnoss, un ne jau tikai mēs, maksājam par līdzdalību  boļševiku apvērsumā 1917. gadā un ar to saistītajos turpmākajos notikumos. Pēc vēsturnieku aplēsēm, aptuveni 20 tūkstoši latviešu cīnījās abās Pilsoņu kara frontes pusēs, un tas bija par iemeslu turpmākajam brāļu karam, kas atkārtojās 2.pasaules kara laikā, kad jau daudzkārt lielāka tautas daļa tika iesaistīti lielvaru cīņās. Mēs esam maza tauta un mūsu resursi, tai skaitā cilvēciskie, ir stipri ierobežoti un būtu maksimāli saudzējami.

 Tālāk sekojošie okupācijas gadi sadalīja Latviju vispirms divkopienu sabiedrībā – vietējie latvieši un krievvalodīgie, bet sākot no deviņdesmito gadu sākuma, neatkarības atgūšanas, arī trīs kopienu sabiedrībā. Kādas trīs kopienas?! Šādi pajautās deviņdesmit procenti cienījamo lasītāju. Atbildu – ar neatkarības atgūšanu latviešu etnoss Latvijā tiek sadalīts - tajos, kuri dzīvoja šai valstī okupācijas gados un tajos, kas atgriezās no aizjūras. Kādam var likties, ka šāds vērtējums ir absurds, bet autors uzskata, ka tas tā nav. Proti, vietējo latviešu mentalitāte un audzināšana stipri atšķiras no klaida latviešu mentalitātes un audzināšanas. Latvija, sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, vienmēr ir bijusi Austrumu un Rietumu ietekmju sfērā. Jau izsens lielvaras ir tiekušās pēc mūsu teritorijas, sākot ar vikingiem, Vāczemi, Poliju, Zviedriju un Krievijas impēriju, kuras sastāvā mēs bijām 197 gadus, un katra no tām ir kaut ko būtisku mums atstājusi - gan labo, gan ļauno.

Runājot tālāk par krīzi Latvijā, ir jāsaprot, ka šī ģeogrāfiskā vieta Baltijas jūras krastā - Latvijas neatkarīgā demokrātiskā republika - sastāv no dažādiem iedzīvotāju slāņiem, ar pilnīgi dažādu domāšanu, mentalitāti un kamēr jebkurš Latvijas iedzīvotājs nenospraudīs sev vienotu mērķi valsts labklājībai, nekas uz labo pusi nemainīsies. Kamēr ultra partijas kurinās savstarpējo neiecietību un naidu, uzlabojumi nav gaidāmi. Vai vispār tas ir iespējams? Ja jau mēs latvieši neesam spējīgi vienoties savā starpā, kas ļaus to izdarīt attiecībās ar citiem. Vai beidzot nav pienācis laiks visiem apvienoties? Un tiem, kas to nesaprot, atbilde ir sekojoša – meklējiet piedošanas ceļu! Ja mēs nemitīgi turpināsim meklēt vainīgos savās nelaimēs citviet, tai skaitā Austrumos, nekādu labumu tas nenesīs. Tā tikai tiks pasliktināta karma, gan valsts, gan tās iedzīvotāju.

Treškārt, jebkura cilvēka (sabiedrības) pozitīvas attīstības pamatā ir liekami augsti morāli ētiski principi.  Tas ir tas kodols, kas dod cilvēkam iespēju attīstīties gan garīgi, gan materiāli. Bet, kas tad ir raksturīgs mūsdienu sabiedrībai un konkrēti Latvijai 21.gadsimta sākumā? Vai sabiedrībā tiek kultivēta augsta morāle – līdzjūtība, cieņa pret vecākajiem, mīlestība pret tuvāko, patiesā gudrība? Atbilde ir noliedzoša. Sabiedrību ir pārņēmusi nevaldāma tieksme pēc materiāliem labumiem un baudām. Banku līdzšinējā kreditēšanas politika, seksuālā izvirtība, alkatība un ambīcijas, ar kurām ir pārsātināti glancētie žurnāli un televīzijas ekrāni. Šādu piemēru ir daudz. Tautai ik dienu tiek uzspiests „amerikāniskais” dzīves veids ar visām no tā izrietošajām sekām. Kāds var pajautāt – bet kā tad ar pašu Ameriku, tā taču ir pasaules varenākā valsts? Jā, jums ir pilnīga taisnība. Amerikas Savienotās Valstis ir pasaules varenākā valsts, bet.... tikai naudas, materiālo resursu ziņā. Vai mums zemnieku tautai, kura tūkstošiem gadu ir apstrādājusi savu zemi un sakrājusi 3 miljonu Dainu, ir vajadzīgs šāds dzīves veids, vai tādai jābūt Latvijas valsts prioritātei un nākotnes vīzijām? Kādu morāli var sniegt, nu teiksim, režisora Džefa Šefera 2004.gada Holivudas mākslas filma „Eiropas ceļojums”, kuru savulaik demonstrēja publiskais kanāls TV3, kur bariņš jauniešu perversās formās izklaidējās, tai skaitā baznīcā (!), brīvdienu ceļojuma laikā? Un šādu „mākslas darbu” ir simtiem! Kā būtu komentējama 2008. gada Latvijas Princeses vienas no finālistēm atbilde uz jautājumu: Ko viņa uzskata par savu lielāko dzīves sasniegumu, atbildot – ka viņas lielākais sasniegums ir tas, ka viņa iemācījusi draugiem lēkāt pa bāra leti (?!), komentāri šeit ir lieki... . Protams, ka ne jau tikai šādas formas valda sabiedrībā un cilvēkos, bet uzsveru – tieši tas absolūtā vairākumā tiek sludināts un ir sabiedrības morāli ētiskā pagrimuma iekšējais, slēptais un, manuprāt, galvenais cēlonis.

            „Sabiedrība grib, lai jūs būtu vergi, lai jūs vienmēr baidītos. Tā vēlas, lai jūs vienmēr izjustu kāri raust, lai jūs allaž būtu ambiciozi, lai vienmēr sacenstos. Tā grib, lai jūs nebūtu mīloši, bet, lai jūs būtu naida un dusmu pārpilni. Lai būtu vāji, lai atdarinātu, lai būtu vienādi kā kopijas. Tā negrib jūs redzēt oriģinālus, unikālus un dumpīgus, nē! Tieši tāpēc tiek grauts jūsu saprāts. Tā ir cietsirdīga sacensība, kurā visi ir gatavi pārgrauzt viens otram rīkli. Cilvēki ir gatavi uz visu, lai gūtu panākumus, kļūtu slaveni, uzrāptos pa slavas kāpnēm. Viņi ir gatavi soļot pāri jūsu galvām,” tā ir teicis dižais Osho.

            Uzskatu, ka visi līdzšinējie valsts vadītāji un atbildīgās amatpersonas ir līdzatbildīgas par radušos situāciju valstī un sabiedrībā – desmitiem lieku valsts kapitālsabiedrību, simtiem nevajadzīgu valsts aģentūru, tūkstošiem nepamatotu „vadības līgumu” augstākajām amatpersonām desmit gadu garumā – miljoniem latu iztērēts nelietderīgi!!! Lūk, kur mēs varējām paņemt naudu mediķu, skolotāju un policistu algām, un 7,5 miljardus eiro, kurus mēs ar izstieptu roku lūdzām no citiem. Kāpēc tika pieļauts tik milzīgs deficīts valsts finansu sistēmā?! Un nevajag visu novelt uz vispasaules ekonomisko krīzi – tā ir nemākuļu un gļēvuļu atruna. Vai tad Latvijas valstij pāri ir gājis karš vai cunami....? Kā tiks atdots šis aizņēmums? Vai šādi nav ieķīlāta mūsu un mūsu bērnu nākotne? Vai tādiem jābūt savas valsts saimniekiem? Vai visi šie „trekno gadu” darboņi vispār ir morāli tiesīgi par tādiem saukties un par kādiem „sasniegumiem” daudziem no tiem ir pasniegts Latvijas valsts augstākais apbalvojums – Triju zvaigžņu ordenis? Kur ir palicis aptuveni vienu miljardu latu lielais sociālā fonda uzkrājums, ar kuru tā lielījās atbildīgās amatpersonas vēl pavisam neilgu laiku atpakaļ? Atgādināšu – patreizējais premjers un prezidents nav tie vienīgie, uz kuriem izgāzt dusmas, viņi tikai ievāc „ražu” - sēja citi. Ir vienkāršs veids kā pārliecināties par visu šo „patriotu” patiesajām vērtībām un viņu ētiskajiem principiem: ir jāatver publisks norēķinu konts valsts atdzimšanai un jāaicina tanī labprātīgi ziedot visiem tiem, kuri uzbarojās uz valsts rēķina „treknajos” gados no nepamatotiem vadības līgumiem, neefektīgām valsts aģentūrām un liekām valsts kapitālsabiedrībām. Parādiet savu labo gribu, kungi - un tas būtu mazākais, ko Jūs varētu izdarīt!

   „Kad valsts tiek vadīta ar prātu, tad kauns ir nabadzība un trūkums; kad valsts tiek vadīta bez prāta, tad kauns ir bagātība un pagodinājumi” - tā vairāk nekā divarpus tūkstošu gadu atpakaļ ir teicis ķīniešu filozofs Konfūcijs, bet mūsu valstī bija saradies 1000 miljonāru!

            KO DARĪT TĀLĀK?

            Ja mēs vēlamies saglabāt savu valsti kā patiesi neatkarīgu demokrātisku republiku un nodrošināt mūsu bērnu pozitīvas attīstības nākotni, mums visiem ir nepieciešams vienojošs mērķis, kurš būtu balstāms uz augstiem morāles principiem. Ir jāapvieno visu Latvijas pozitīvi domājošo cilvēku centieni un resursi – garīgie, mentālie, materiālie. Maksimāli ir jāstiprina ekonomiskie sakari ar kaimiņu valstīm, 90.gadu populistisko uzsaukumu laiks ir pagājis. Ir jāpaaugstina prezidenta pilnvaras un tā neatkarība no politiskās konjuktūras, tai skaitā, pakļaujot viņam Valsts kontroli, SAAB, KNAB un nākotnē jāvēl visas tautas vēlēts prezidents jeb šī institūcija, tās patreizējā variantā, ir jālikvidē. Savstarpējā necieņa, kas valda Saeimā norāda, ka Saeimas partijas nevar un/vai negrib vest valsti pozitīvās attīstības ceļa virzienā. Ir nepieciešamas izmaiņas Saeimas vēlēšanu likumā, paredzot tajā daļējas mažoritārās (vien personu) vēlēšanu iespējas. Tautai beidzot jāatver acis un jāsaprot, ka visu šo laiku tā ir balsojusi „par tiem pašiem vēžiem, bet tikai citā kulītē”. Ir jāveic neatkarīga ekspertīze un atklāti jānosauc visu to darboņu vārdi, kas noveduši valsti līdz kliņķim. Beidzot sava stingrā loma morālās audzināšanas jomā ir jāuzņemas arī Baznīcai. Tautai ir jāizmanto likumdošanas iniciatīvas tiesības, ko paredz likums „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”. Individuālās attīstības jomā atbilde var būt tikai viena: „Mainies uz augšu” – tā teica dižais Rainis, proti, katram pašam ir jāstrādā ar sevi, ar savu sirdsapziņu, ar savām morāles normām. Ja vairumā tas netiks paveikts, mēs savu valsti, tās neatkarību un pozitīvās attīstības vektoru, pazaudēsim.

„ Ir tikai divi ceļi, kuri var aizvest tevi līdz patiesībai. Pirmais ir Sirds jeb Piedošanas ceļš, otrais – Prāta jeb Zināšanu ceļš. Sirds jūt, bet prāts zina. Sirds - tā ir Saule, tas ir siltums, maigums un žēlsirdība. Saule silda, ir patīkami atrasties tās starojumā. Tas neprasa no tevis nekādu piepūli, tikai Saules klātbūtni. Tev nav jādara nekas, tikai jāatrodas Saulē, un tu vari nepārtraukti tīksmināties par to. Bet tas ir pasīvais, bezdarbības un nepretošanās ceļš. Prāts - tā ir galva. Prāts nesilda. Tas nes gaismu, bet gaisma ir auksta. Gaisma izgaismo, bet izgaismot tā var tikai tumsu. Gaismā gaismu neredz, tā ir redzama tikai tumsā. Tā parāda virzienu, mērķi. Bet, lai dotos tumsā, ir nepieciešama stipra griba, uzdrīkstēšanās un liela drosme. Tas ir aktīvais, darbības un iespēju ceļš. Bet vai var pateikt, kurš ir labākais no tiem? Vai vienlīdz svarīgi nav gan sirds, gan galva? Vai var iztikt bez kāda no tiem? Bet eksistē arī vēl trešais ceļš – materiālo labumu, izpriecu un baudu ceļš. Tas ir ceļš uz Nekurieni”- šo novēlējumu mums ir atstājis dižais Aivanhovs.

 Pirmais zvans jau ir atskanējis. Domājiet, pēc kā alkst jūsu dvēseles!

© numerologs

Pirmpublicējums 03.09.2009.