Dvēsele - cilvēka individualitātes garīgais un personības materiālais aspekts.

~ Saprast, lai ticētu

Pjērs Abelārs, franču teologs, filozofs

(1079 – 1142)

~ Scito te ipsum

(Iepazīsti pats sevi)

~ Pašizziņa ir uzvara pār vēlmēm-netikumiem

(senindiešu Ētisko noteikumu Zelta grāmata)

~ Katras miesas dvēsele ir tās (miesas) asinis

( 3. Mozus gr. 17:14)

„Dvēsele – cilvēka individualitātes garīgais aspekts. Vairumā seno kultūru tika uzskatīts, ka dvēselei ir viena vai vairākas sēdvietas cilvēka ķermenī, un ka tai ir spēja pamest ķermeni miega laikā. Senajā Ēģiptē dvēsele tika attēlota kā putns (vanags) ar cilvēka galvu. Senajā Grieķijā tā tika izpausta kā taurenītis. Vēl viena dvēseles personifikācija grieķu mitoloģijā bija skaistule Psihē, kas iespējams iespaidoja kristiešu ticējumu tam, ka dvēsele izskatās kā maza spārnota sieviete. Kristiešu svētie tika attēloti situācijās, kurās no to mutēm izlido balodis – dvēseles simbols. Viduslaiku Rietumu māksla dvēseli attēloja kā kailus bērniņus. Mistiskajās tradīcijās, tādās kā, piemēram, semītu, dvēsele tika attēlota kā gaismas zibsnis.”(1)

Pirmatnējais cilvēks (tai skaitā senlatvietis) dvēseli uzskatīja par savu dubultnieku (ēnu) ar visām tās vajadzībām un ieradumiem, tieksmēm, priekiem un bēdām. Dvēsele viņam bija ķermeņa neatņemama sastāvdaļa.

Pirmie Rietumu kultūras filozofu - seno grieķu - pārstāvji pitagorieši (2) uzskatīja dvēseli par cilvēka ķermeņa harmonizējošo pirmsākumu (principu). Pamatojoties uz savu skaitļu teoriju, viņi uzskatīja šo harmonizējošo pirmsākumu par sevišķu nemirstīgu būtni, kura tiek ielikta cilvēka ķermenī. Viņi uzskatīja dvēseli par Saules mikrodaļiņu un saistīja to kā Mikrokosma (cilvēka) daļas identitāti ar Makrokosmu (Dievu).

Platons (3) uzskatīja dvēseli kā Vispasaules Prāta nesēju un atbalstīja senās teorijas par dvēseļu pāriemiesošanos. Prātisko dvēseli viņš saistīja ar galvu, juteklisko – ar krūtīm (sirdi), miesisko (dzīvniecisko) – ar vēdera dobumu. Pitagoriešiem un Platonam dvēsele asociējās ar pašu pilnvērtīgāko ģeometrisko figūru sfēru jeb lodi ( no šejienes nāk tā saucamā sfēru mūzika, kurai ir cieša saite ar dvēseles izpausmēm).

Aristotelis (4) uzskatīja dvēseli par dzīvības (dzīvības ķermeņa) sākumu un cēloni. Viņš dvēseli saistīja ar intelektu (saprātu). Gnosticisma (5) pārstāvji uzskatīja, ka dvēsele rodas tā saucamo emanāciju rezultātā – katra dvēsele „iztek” no Dieva (secībā: pasaules prāts – pasaules dvēsele – individuālā dvēsele – matērija). Vasilids (6) izteica ideju par to, ka dvēseles attīrīšanās notiek caur Dieva vārda – Evaņģēlija – zināšanām. Šeit par piemēru noder sens krievu sakāmvārds: ”Свет в душе от молитвы ”(Gaisma dvēselē no lūgsnas). Origens (7) mācīja, ka dvēsele ir substance, lat. sensibilis (jūtošā) un mobilis ( kustībā esošā) un deklarēja, ka Prāts, kurš tika kārdināts un krita, kļuva par dvēseli un, ka dvēsele, kura atteiksies no grēka varas un labosies, kļūs par Prātu.

Viduslaiku prātnieki (Anselms (8) un Akvīnas Toms (9) ) uzskatīja, ka dvēsele ir Dieva tēls cilvēkā. Paracelzs (10) atbalstīja antīkās teorijas par dvēseles atrašanos cilvēka galvā (smadzenēs) un to, ka cilvēka nervu sistēma ir kanāli, pa kuriem ir sasniedzama dvēsele.

Spinoza (11) dvēseli deklarēja kā domāšanas modusu, apzīmēja to ar lat. terminu mens, kas nozīmē gan dvēseli, gan garu un prātu. Hēgelim (12) dvēsele ir pirmā Gara izpausmes forma, resp. dvēsele ir Gara apvalks, Gara drānas, tāpat, kā sekojoši, dvēsele ir miesas forma, apvalks, drānas. Cilvēks kā Dieva radība sastāv no individualitātes un personības, pirmā ir cilvēka iekšējā būtība, otrā – tā ārējā izpausme, maska, ilūzija; pirmajai ir tieksme pēc garīgā, otrai – pēc materiālā.

Latviešu valodā vārds dvēsele ir analogs tādiem vārdiem kā psihe, gars, iekšējā būtība, sirds, sirdsapziņa, balsts, instinkts un intuīcija. Sakarā ar šī vārda daudzpusību rodas dažādas neskaidrības un pārpratumi, tai skaitā, definīcijā. Turpinot sarunu par dvēseli, ir jābūt pilnīgai skaidrībai par cilvēka individuālās būtības uzbūves principiem un sadalījumiem. Šie dalījumi var būt dažādi: 2, 3, 4, 7, 9, 12 utt. Par pamatu izmantosim tradicionālo (tai skaitā kristiešu) trīskāršo cilvēka dalījumu: miesa, dvēsele, gars; kr.тело (плоть), душа, дух; lat.corpus (carne), anima, spiritus; gr.σώμα, ψυχή, νούς. Šo sadalījumu var definēt arī kā: forma, saturs, jēga, resp., cilvēka miesa ir viņa forma, dvēsele ir viņa saturs un gars ir viņa jēga. Praktiskajā piemērā tas teicami parādās olas simbolā, kur miesa ir olas ārējais apvalks (čaumala), dvēsele ir olas baltums un gars ir olas dzeltenums.

 Tālākai izpētei ir jābūt skaidrībai par Pasaules pirmelementu. Faless (13) ir teicis: ”Dievs ir Pasaules prāts (gr.νούς)”. Platons uzskatīja, ka šis Pasaules Prāts ir kosmoss, gr.κοσμος, kr.космос, arī универсум (Visums). Šinī vārdā ir ietverts vārds ум (prāts), kas apliecina iepriekš teikto. Tātad visa pamatā ir Universālais Pasaules Prāts – Gars (νούς) un no tā tālāk emanē viss pārējais, arī dvēsele. Tālākās evolūcijas gaitā tiek radīts saprāts un pēc tam miesa.

Bībeles tematikā šo Universālā Prāta – Gara izpausmi simbolizē Ādams un Ieva Paradīzes dārzā pirms grēkā krišanas: „Un radīja Dievs austrumos Ēdenes dārzu un nolika tur cilvēku, kuru bija radījis” (14). Tālākajā radīšanas ciklā tika radīts Saprāts (lat.intellectus, gr.λογικος, φρονήσή, διανοια, kr.разум), resp., Ādams un Ieva pēc grēkā krišanas: ”Un atvērās tiem abiem acis un ieraudzīja tie, ka ir kaili ” (15). Un nobeigumā: „Taisīja Dievs Ādamam un viņa sievai ādas drānas un izraidīja tos no Paradīzes dārza” (16), tika radīts miesiskais cilvēks.

Daži gnosticisma pārstāvji uzsvēra, ka cilvēka radīšanas aktā ir piedalījušies kā Gaišie, tā arī Tumšie Kosmosa spēki – Gaišie ir radījuši trīs augstākos cilvēka auras plānus, bet Tumšie trīs zemākos, bet galveno auras plānu – mentālo (sansk. manas) - ir radījuši abi kopā, augstāko Manas – Gaišie, zemāko Manas – Tumšie un tieši šis plāns – mentālais, saprātīgās domāšanas plāns – ir vieta, kur notiek cīņa starp gaismu un tumsu, cilvēka organismā šī vieta ir sirds, viena no dvēseles atrašanās vietām. Pēc Kabalas (17) mācības šo dvēseles atrašanās vietu sauc senebr. רוח (Ruah, psihiskā jeb saprātīgā dvēsele). Bez šīs Psihiskās jeb saprātīgās dvēseles Kabala runā vēl par Dievišķo dvēseli (Nešama) un Instinktīvo jeb dzīvniecisko dvēseli (Nefeš). Papjus (18) šīs dvēseles novieto attiecīgi – sirdī, galvā un aknās.

Šīs vairākās dvēseles atrašanās vietas ir jāsaprot kā attiecīgi cilvēka apziņas stāvokļi, resp. cilvēks var domāt gan par garīgo, gan par psihisko un gan par materiālo, tas pats notiek arī ar dvēseli. Dvēsele ir unikāla daudzdimensionāla būtne, kurai ir spēja ceļot laiktelpā no augstākajām dimensijām uz mūsu pasaules 3.dimensiju un atpakaļ, Garam šāda spēja, ceļot laiktelpā, ir liegta. Šīs Gara funkcijas izpilda dvēsele un tā dvēseles jeb apziņas daļa, kura saistās ar Garu ir šī tīrā, baltā, gaišā, labā dvēsele, bet tā, kura saistās ar Matēriju ir šī te tumšā, melnā, netīrā, sliktā. Savādāk nevar būt. Atrodoties gaismā tu pats kļūsti gaišs, atrodoties tumsā tu kļūsti tumšs. Līdz ar to viena no svarīgākajām dvēseles nepieciešamībām ir tās spēja attīrīties, jo kā jau teikts iepriekš – dvēsele ir Gara drānas un, kā katrs tērps, tas tiek periodiski nosmērēts un ir jāmazgā. Bet kas tad ir tas, kas nosmērē šīs drēbes? Tas ir grēks, netikums, tieksmes un vēlmes pēc pārmērīgiem materiāliem labumiem un izklaidēm. Jau antīkajā senatnē tie, kuri turēja paklausībā tautu, to zināja un piedāvāja tautai ”maizi un izpriecas” . Kā teiktu filozofs: „Nekas nemainās zem šīs saules”, mūsdienās notiek tieši tas pats, lai gan ar maizi „ir tā, kā ir”, toties izklaides „čum un mudž kā daudz galvu pūķis”.

Senindiešu Ētisko noteikumu Zelta grāmata māca: ”Par skolnieku (mācekli) var būt tikai tas, kurš ir stingri nolēmis attīrīt savu sirdi, iznīcināt savu egoismu un attīstīt savas augstākās intuitīvās spējas kalpošanai pasaulei, atvieglojot tās ciešanas un tumsonību. Godkāre ir cilvēka ienaidnieks un lielākais kārdinātājs. Meklē savā sirdī visa ļaunuma sakni un izrauj to. Pati grūtākā lieta tavai izprašanai ir tava sirds, bet nebaidies - ej un dari, Dievs ir ar tevi”.

Turpinot sarunu par dvēseli, piedāvāju sekojošo figūru (19):

                                                   O

                                                 OO

                                               OOO

                                             OOOO

                                            OOOOO

                                           OOOOOO

                                         OOOOOOO

Šinī figūrā – horizontālā plaknē- ir attēlota cilvēka auras uzbūve ar tās 7 plāniem, sākot no apakšas: fiziskais plāns (7 apļi), ēteriskais plāns (6 apļi), astrālais plāns (5 apļi), mentālais plāns(4 apļi), kauzālais plāns (3 apļi), budhiālais plāns (2 apļi) un atmāniskais plāns (1 aplis). Veicot visu šo plānu numeroloģisko saskaitīšanas metodi: tā 7=1+2+3+4+5+6+7=28, tā 6=1+2+3+4+5+6=21, tā 5=1+2+3+4+5=15, tā 4=1+2+3+4=10, tā 3=1+2+3=6, tā 2=1+2=3 un 1=1, tālāk saskaitot iegūtās summas 28+21+15+10+6+3+1=84, mēs dabūjam cilvēka dzīves optimālo vecumu, kurš ir iedots katram cilvēkam laimīga un pilnvērtīga mūža nodzīvošanai, diemžēl cilvēks, ļaunprātīgi izmantojot savus resursus, šo dzīves potenciālu bieži vien un galvenokārt stipri samazina. Uz iespējamo jautājumu par ilgdzīvotājiem (> 84) – atbildu: tā jau ir Dieva dāvana.

Tālāk pētot šo figūru var redzēt, ka tā sastāv no 28 apļiem, no kuriem 18 ir sarkanas krāsas, 9 ir zaļas krāsas un 1 aplis ir dzeltenas krāsas. Izejot no cilvēka dalījuma ar 3 un ņemot vērā iepriekš teikto par Pasaules Prātu kā visas esības pirmelementu, mēs varam teikt, ka sk.18 norāda cilvēka dzīvnieciskā prāta aspektu, sk. 9 norāda cilvēka cilvēciskā prāta aspektu un sk.1 ir Dievišķā prāta dzirksts cilvēkā un to izzināt nevar. Miesas skaitli 18 var izteikt arī kā 6+6+6 un resp. šis skaitlis nozīmē cilvēka dzīvniecisko prātu, Sefarials (20) to grieķiski nosauc par ΗΦΡΗΝ – zemāko jeb dzīvniecisko prātu un attiecīgi šeit mīt cilvēka dzīvnieciskā dvēsele.

No Svētajiem rakstiem mēs zinām, ka cilvēces ciltstēvs ir bijis Ādams senebr. אדמ, kura sk.ir 1+4+40= 45 jeb 4+5=9, figūrā tas ir attēlots kā 9 zaļas krāsas apļi. Šis sk.9 ir arī senebr. מלך, kas nozīmē sirds. Bībelē (21) ir minēts sk. 46, kuru kā sk. 10, jo 10=4+6, var uzskatīt par cilvēka dievišķo veselumu (22), un no šejienes izriet sekojošais, ka cilvēka saprātīgā dvēsele, kura mīt cilvēka sirdī, saistoties ar Garīgo dvēseli, kura mīt galvā, rada cilvēku kā Dievišķā veseluma aspektu 45+1=46=4+6=10 jeb 9+1=10, bet saistoties ar dzīvniecisko dvēseli, kura mīt cilvēka aknās, radīt Dievišķo veselumu 18+9=27 =2+7=9 nevar. Tā, ka sirds ir saistīta arī ar cilvēka gribu, mēs varam secināt, ka cilvēka brīvā griba ir sirds aspekts un sirds jeb saprātīgā dvēsele izdara izvēli - kam kalpot, vai nu Augstākajam-garīgajam vai Zemākajam-materiālajam. Antīkajās mistērijās tam bija pati svarīgākā jēga, tam, lai dvēsele spētu savienoties ar Garu, nevis matēriju.

Paskaidrojumi:

(1)   citāts no Dictionary of Symbols, Jack Tresidder

(2)   sengrieķu filozofa un matemātiķa Pitagora (580.-500. p.m.ē.) sekotāji

(3)   sengrieķu filozofs (428/7.-348/7. p.m.ē.)

(4)   sengrieķu filozofs (384.-322. p.m.ē.)

(5)   reliģiski - filozofiska kustība 1.-2. gs.

(6)   filozofs-gnostiķis 2. gs.

(7)   agrīnās kristietības pārstāvis, filozofs (185.-253/4.)

(8)   sholastikas pārstāvis (1033.-1109.)

(9)   kristiešu mācītājs un filozofs (1225.-1274.)

(10)           šveiciešu alķīmiķis un mediķis (1493.-1541.)

(11)           nīderlandiešu filozofs, panteists (1632.-1677.)

(12)           vācu filozofs (1770.-1831.)

(13)           sengrieķu filozofs, Rietumeiropas antīkās filozofijas pamatlicējs (625.-547. p.m.ē.)

(14)           1.Mozus gr.2:8

(15)           turpat 3:7

(16)           turpat 3:21

(17)           senebreju Kosmogonijas mācība, radīta ap 2. gs.

(18)           franču okultists, rakstnieks (1865.-1916.)

(19)           par pamatu ņemta amerikāņu astrologa un filozofa Deina Radjāra ideja par piramīdas trim trīsstūriem, tālāk izstrādāta un papildināta ar autora numeroloģiskās analīzes metodi

(20)           XIX gadsimta angļu okultists, poliglots, kabalists

(21)           Jāņa 2:19-21

(22)           skat. А. Подводный „ Каббала чисел”

© numerologs

Mistērija 2006.gads Nr.8