Flendiona gudras dzīvošanas atziņas.

Cilvēka dvēsele dalās divos pretpolos – garā un prātā. Dvēseles līdzsvara stāvokli nosaka ticība.

Mīlestība ir garīgās ticības izpausme darbos. Garīgā spēka avots ir tikums. Tikumība ir gara izpausme.

Cīņu par dzīves jēgu cilvēks izcīna savā dvēselē kā garīgās ticības cīņu ar šaubām, kuras izraisa prāts, lai cilvēks ticētu tikai viņam (t. i. prātam).

Gudrība ir mācīties pašam un pēc tam arī mācīt citiem atrast ceļu uz dzīves jēgu, bet šī dzīves jēga ir apgūstama patstāvīgi – individuālos meklējumos (skolotājs var parādīt tikai ceļu un dot impulsu, tālāk ir jāiet pašam).

Dvēseles darbība izziņas procesā izpaužas divējādi: pirmā doma ir impulsīva, tā rodas uzreiz; otrā doma ir apsveroša, notiek analīze. Pirmā nāk no Gara, otrā – no Prāta.

Bez ticības nav mīlestības. Mīlestība var rasties tikai pie zināmas uzticības. Uzticība ir ticības sākums.

„Mīlēt sevi” nozīmē - ticēt savam Garam un izpildīt tā labdarbīgos mājienus.

Patiesības noklusēšana ir tieša melu atbalstīšana.

Personiskais „Es pats” dzen uz godkārīgi-subjektīvā, egoistiskā Prāta pusi, dievišķais „Es esmu”- aicina pie universālā Gara.

Dvēsele ir mūsu darbības pamats un, sakarā ar to, arī mūsu liktenis, bet tas ir atkarīgs no mūsu ticības, tātad jebkurā momentā grozāms.

Laiks rada cilvēku. Cilvēks izveido laika garu (katrai lietai ir savs gars, tāds ir arī laikam, pagātnei bija savs laika gars, tagadnei ir cits, nākotnei būs savādāks).

Matemātika ar laika garu (jēgu) nenodarbojas un, tāpēc, stāv ārpus Labā un Ļaunā (resp., skaitļi ir Gara izpausmes simboli).

© numerologs: sakārtojums, komentārs