Civilizācijas Homo Sapiens rašanās.

~ Mūsdienās atklātībā ir nonākušas Slāvu-Āru vēdas, kuras vēstī par Baltās rases civilizācijas pirmsākumiem. Izmantosim šo informāciju pozitīvi.

Draugi, atveriet savas sirdis un ieklausieties savas DZIMTAS senču ATMIŅAS mantojumā. Mēs neesam tie, ko par mums gadsimtiem stāsta valdošās elites un tās pakalpiņi. Mēs varam lepoties ar to, ka esam no seno ĀRU (Āriešu) cilts! Un nav tik būtiski no kāda senavota ir nākušas šīs zinības, jo simtiem gadu tās tikušas speciāli iznīcinātas un slēptas, un, galvenokārt, tikušas nodotas mutvārdos, un saglabājušās senajās teikās, eposos un leģendās. Svarīgi ir tas, ka šobrīd (21.12.2012.) tiek pavērts informatīvais kanāls šo zinību jaunatklāšanai tautām. Katra tauta skata savu nākotni caur pagātnes aizplīvurotu prizmu un, ja tautai nav savas pagātnes, tad tai nebūs arī savas nākotnes. Šobrīd šis senatnes plīvurs sāk izzust. Būsim savu senču piemiņas cienīgi turpinājumi.

            600 tūkstošu gadu atpakaļ uz Zemes no zvaigznēm ieradās četru Baltās RASES Dzimtu pārstāvji - da’Āri, x’Āri, Raseni un Svetorusi. Starp tiem bija arī mūsu - Baltu – tāltālie senči. Atnācēji mūsu planētu nodēvēja par MIDGARDI (burt. vidus, vidējā Zeme) un sevi nosauca par ASIEM (sen.ang. os vai ase), kas nozīmē - no debesīm nokāpušie Dievi.

            Visi šo Balto RASU Dzimtu pārstāvji apmetās kopīgā mājvietā – mūsdienu Arktikas teritorijā, kas tajos sensenajos laikos bijusi maiga klimata, bagātīga dzīvnieku un augu, mežiem un upēm bagāta vieta. Šo apmetni mūsu senči nodēvēja par DĀRIJU (burt. dāvana Dievam), pateicībā par laimīgu nonākšanu galamērķī (līdz mūsdienām ir saglabājusies DĀRIJAS daļa – Grenlandes sala, kas nozīmē Zaļā sala). Pēcāk šo zemi savos rakstos minējis sengrieķu filozofs Platons, kurš to sauca par Hiperboreju (burt. tā, kas aiz Ziemeļu vēja). Ir saglabājusies DĀRIJAS kartes kopija, kuru viduslaikos taisījis ceļotājs Gerhards Merkators. DĀRIJAS galvaspilsēta saucās ASGARDE (burt. Dievu pilsēta). Mūsu senči uz Zemi atveda arī Maģisku Kristālu, speciālu ģeneratoru, kurš ievērojami paātrināja zemiešu evolūciju. Kristāls ticis paslēpts zemes dzīlēs.

 Visām Baltās RASES Dzimtām bija kopīga valoda, rakstība (rūnas) un simboli. Galvenais simbols IZLOCĪTAIS KRUSTS senajā valodā saucās SVASTIKA – burt. nākuši no debesīm (rūna Sva - debesis, rūna S – norāda virzienu un rūna Tika – kustība/ ritējums/skrējiens). Pēcāk Balti to sauca par SAULES RATU jeb RITU. Kas tad ir šis simbols, kuru nesenajā pagātnē nopulgoja, apgānīja un pazemoja nacisti? SVASTIKA ir simbolisks KRUSTA attēlojums kustībā - skaitlis četri kustībā - mūsu VISUMA attēlojums MAKROKOSMĀ un attiecībā pret MIKROKOSMU/CILVĒCI norāda, ka mums Baltās Rases pārstāvjiem piemīt četras pamat izpausmes - Miesa, Dvēsele, Gars un SIRDSAPZIŅA (kuras tik daudziem mūsdienu asimilētajiem ļaudīm pietrūkst).

Senatnē mūsu planētai esot bijuši trīs pavadoņi – MĒNEŠI, no kuriem divi pēcāk gājuši bojā. 100 tūkstoš gadu atpakaļ notiek pirmā globālā katastrofa – iet bojā viens no Mēnešiem, kā rezultātā uz Zemes sākas plūdi. Dārijas valsts lēnām nogrimst okeānā ( Ziemeļu Ledus okeāns). Mūsu senči migrē uz mūsdienu Āzijas kontinentu, ko senatnē dēvēja par ASIJU un sāk apdzīvot teritoriju no Urālu kalniem līdz Klusajam okeānam un no Ziemeļu Ledus okeāna līdz Himalaju kalniem.

40 tūkstoš gadu atpakaļ uz Zemes ierodas Dzeltenās, Melnās un Sarkanās rases pārstāvji. Melnie apmetas Āfrikā, Indostānas pussalā un d/a Āzijā, Dzeltenie – mūsdienu Ķīnas rajonā, Sarkanie – Centrālamerikā. Šīs rases stipri atšķīrās no pamatrases – gan attīstības līmenī, gan kultūras, parašu un dzīves līmeņa ziņā.

20-25 tūkstoš gadus atpakaļ kārtējo reizi mainās klimats uz Zemes un notiek jauna migrācija. Daļa mūsu senču - labākas dzīves meklējumos virsaiša Anta vadībā - dodas pāri Urālu kalniem uz Eiropu, kas tajos laikos bija neapdzīvota un aizņem teritoriju no Melnās jūras līdz Baltijas jūrai un līdz Atlantijas okeānam. Pēcāk notiek migrācija uz Lielsalu Atlantijas okeānā, kas atradās mūsdienu Saragosas jūras rajonā un pēcāk kļuva zināma kā ATLANTĪDA. Vairāku tūkstošu gadu garumā Atlanti kontaktējās ar Sarkanās rases pārstāvjiem un laika gaitā degradējās, jo pieļāva rasu sajaukšanos.

13 tūkstoš gadu pirms mūsdienām izceļas karš starp Eirāzijas Āriem un Atlantiem ar atomieroču un klimatisko ieroču pielietošanu. Notiek otrā globālā pasaules katastrofa, kā rezultātā iet bojā otrs Zemes pavadonis un sākas plūdi. Mūsdienās tos nosauc par GRĒKU PLŪDIEM. Atlantīda nogrimst okeānā, iet bojā lielākā daļa cilvēces un atlikušie tiek „atmesti” mežoņu līmenī. Zemes ass nobīdās par 23,5º. Sākas LEDUS LAILMETS un polāro lāču laiks, kas ilgst tūkstoš gadus. Tiem, kas izdzīvoja, polārlācis kļuva par cilšu totēmu/aizsargzīmi. Tā pagāja vēl vairāki tūkstoši gadu. Mūsdienās šis vārds – lācis – ir saglabājies dažu Eiropas pilsētu nosaukumos Berlīne, Berne (no angļu bear – lācis, krieviski – берлога – lāču miga).

Beidzot – 5-6 tūkstoš gadu pirms mūsdienām - ledājs sāka kust un atkāpties uz polārajiem apgabaliem. Cilvēcei radās iespēja normāliem dzīves apstākļiem. Atkal sākās kārtējā „tautu staigāšana”.

 Ap šo laiku uz Zemes ieradās tā saucamie PELĒKIE – BALTĀS RASES pretinieki, ļaudis bez SIRDSAPZIŅAS. Viņu gaitas un darbība ir atspoguļota mūsdienu VECAJĀ DERĪBĀ. Sākas cilvēces tikumiskās degradācijas laiks – Dzelzs Laikmets, Labās un Ļaunās atziņas laikmets. Tā tas turpinājās līdz mūsdienām.

Turpinājums sekos.....                  

© Slāvu – āru vēdas.

© I.Ozoliņš, tulkojums, komentārs, sakārtojums, 2014.g