Kas ir propaganda? I.Prūša atziņas.

1.daļa.

Termins propaganda ir cēlies no latīņu valodas vārda “propaganda” (burtiskā tulkojumā “izplatāma ticība”), kurš savukārt ir cēlies no latīņu vārda “propago”(izplatu). Termins radās no 1622.gadā izveidotās katoļu organizācijas “Congregatio de propaganda fide” (Ticības izplatības kongregācija).

Lielā Padomju enciklopēdija propagandu definē sekojoši: “Propaganda – politisko, filozofisko, zinātnisko, māksliniecisko u.c. ideju un uzskatu izplatīšana nolūkā iesakņot tos sabiedrības apziņā un ietekmēt masu praktisko darbību. Galvenie propagandas procesa elementi ir: 1) propagandas subjekts (šķira, partija, atsevišķs indivīds, kurš veic propagandas darbu un kura intereses propaganda atspoguļo; 2) propagandas saturs (uzskatu, ideju, teoriju kopums); 3) propagandas līdzekļi, formas un metodes (prese, radio, TV, politiski izglītojoša sistēma, lekcijas); 4) propagandas objekts (auditorija, cilvēku kopība, kam propaganda adresēta).

Ar jēdzienu propaganda saprot arī idejiski politisko uzskatu izplatīšanu nolūkā veidot tādu pasaules uzskatu un cilvēku darbības veidu, kas atbilst propagandas subjekta sociālajām interesēm. Politiskās propagandas pamatā vienmēr ir attiecīgās šķiras ideoloģija un ar to saistītā politika. Mūsdienu apstākļos pastāv divi pretēji propagandas tipi: buržuāziskā un komunistiskā propaganda.

Buržuāziskie ideologi nereti noliedz propagandas šķirisko raksturu, cenšas raksturot propagandu kā universālu masu apziņas manipulācijas (ietekmēšanas) līdzekli attiecīgo sociālo grupu interesēs. Buržuāziskā propaganda manipulē ar sabiedrības apziņu, neatsakoties no īstenības sagrozījumiem, insinuācijām, meliem utt.”

Britānikas enciklopēdija dod sekojošu propagandas definīciju: “Propaganda – informācijas izplatīšana (faktu, argumentu, baumu, puspatiesību vai melu), lai ietekmētu sabiedrisko domu. Propaganda ir lielākā vai mazākā mērā sistemātiska darbība manipulācijā ar citu cilvēku uzskatiem, attieksmēm vai darbībām, izmantojot simbolus (vardus, žestus, plakātus, monumentus, mūziku, apģērbu, atšķirības zīmes, frizūru stilus, zīmējumus uz monētām un markām utt.). Apzinātība un salīdzinoši liels uzsvars uz manipulāciju atšķir propagandu no parastas sarunas vai brīvas ideju apmaiņas. Propagandistam ir konkrēts mērķis vai mērķu kopums. Lai tos saniegtu, propagandists apzināti veic faktu, argumentu un simbolu atlasi, lai sasniegtu vislielāko efektu. Lai maksimizētu efektu, viņš var izlaist būtiskus faktus vai arī tos ievērojami izkropļot, kā arī var novērst auditorijas uzmanību no citiem informācijas avotiem.”

Pēc franču filozofa Žaka Ellula ieskatiem propaganda ir abstraktu simbolu un to struktūru kopums, kas atstāj ietekmi uz cilvēka uztveri un uzvedību, tādējādi tā tiek pielīdzināta mūsdienās populārajam terminam „publiskās attiecības” ( „sabiedriskās attiecības”, „PR”). Citiem vārdiem sakot „piāristi” ir primitivizēti propagandisti.

No mūsdienu propagandas veidiem un tehnoloģijām var izdalīt krievu, vācu nacistu un amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propagandu. Izdalīšanas vērta noteikti vēl ir arī ķīniešu propaganda (populārajam vārdu salikumam “smadzeņu skalošana” ir ķīniska izcelsme), ko neapskatu, jo minimāli esmu saskāries ar tās propagandas produktiem.

Amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propaganda

Amerikāņi ir daļēji vācu nacistu propagandas mantinieki. Pēc Vācijas sagrāves 2.pasaules karā, nacistu intelektuālā elite, tai skaitā psihologi un polittehnologi, pārvācās uz ASV un sāka strādāt amerikāņu labā (specdienestu, biznesa, akadēmisko aprindu).

Amerikāņi pilnveidoja vācu nacistu propagandiskās metodes, iekļaujot tajā fantāzijas un fentezi elementus, kā arī pilnveidojot metodes, kas ziņojumu padara ticamāku. ASV propagandas un vispār darba organizācijas pamatā ir postmodernistu filozofu atziņa, ka patiesība īstenībā neeksistē, bet eksistē tikai sava veida ilozori-informatīvi veidojumi, ko ļaudis pieņem par patiesību. No tā izriet, ka nav jārēķinās ar realitāti, bet ir jārēķinās ar to, kā cilvēki (mērķauditorija) uztvers informatīvos kairinājumus. Tā rezultātā amerikāņu propaganda pilnībā nerēķinās ar patiesību, bet lielu vērību cenšas pievērst mērķauditorijai – tās gaumei, uztveres spējām un kritērijiem, pēc kuriem tā tic vai netic kādām ziņām. Attiecīgi nozīmīga daļa no ASV propagandas ir mistifikācijas un falsifikācijas.

Amerikāņu propagandistu ieskatā ir jākoncentrējas nevis uz patiesību, bet gan uz metožu apgūšanu, kas palīdz radīt vislabākos „patiesības redzējumus” un visplašāk tos izplatīt. Tātad nav būtiski, kas notiek īstenībā, bet būtiski, kas un kā tiek paziņots/parādīts. Izšķirošais ir spēja radīt un maksimāli plaši izplatīt tādu materiālu, kuram cilvēki notic un kurš var arī pilnībā neatbilst patiesībai. Tā kā tādu materiālu radīt nav nemaz tik vienkārši, tad visdrošākais veids, kā plaši izmantot šo pieeju, ir likvidēt vai ievērojami ierobežot informācijas avotus, kas runā pretī vajadzīgajai „ patiesības” versijai, vai arī padarīt cilvēkus par nespējīgiem atšķirt patiesību no izdomājumiem un meliem. Šī citu viedokļu un redzējumu slāpēšana Rietumvalstīs tiek maskēta ar daudzu ārēji šķietami neatkarīgu mediakompāniju esamību, kuras praktiski ziņo vienu un to pašu mazliet pamainītos formātos (katrs pats var pamonitorēt kaut vai lielākos Latvijas ziņu portālus, avīzes un TV un konstatēt, ka ziņots tiek viens un tas pats ar dažiem maznozīmīgiem izņēmumiem).

„Memi” – propagandas pamatu pamats.

Nozīmīgākā jebkuras propagandas sastāvdaļa ir maksimāla tās apgalvojumu uztveramība, tāpēc propagandiskai sistēmai (izplatāmo ideju kopumam vai ideoloģijai) ir jāsatur vai arī tā ir jāpārvērš vienkāršos, visiem saprotamos un viegli uztveramos terminos, frāzēs, izteicienos, „idejās”, tēlos un simbolos. Šādas lipīgas informatīvas vienības mēdz saukt arī par „memiem” (atvasinājums no sengrieķu vārda, kura burtiskais tulkojums ir „imitēt”, „imitēta lieta”).

„Memam” bez vieglas uztveramības ir jābūt arī auditorijai atbilstošam (mentalitātei, esošiem uzskatiem un informatīvajam fonam, vēsturiskajiem priekšstatiem, morāles un saprātīguma līmenim), maksimāli informatīvi piesātinātam un ar spēju iespējami dziļāk iespiesties cilvēka uzskatu sistēmā. Piemēram, termins „fašists” ir plaši izplatīts, saprotams un pieņemams krieviskā vidē, bet latviskā vidē tas tiek atgrūsts.

Cilvēki ar nekritisku domāšanas veidu, neinformēti ļaudis un primāti viegli pieņem „memus” (notic to patiesumam) un kļūst no tiem atkarīgi. Ja „mems” ir implementēts cilvēka apziņā, tad, balstoties uz to, ir iespējams cilvēku motivēt, pārliecināt, izraisīt noteiktu tā rīcību un prognozēt viņa darbības noteiktās situācijās. Piemēram, ja cilvēks ir noticējis „memam” „krievi – okupanti”, tad viņam samērā vienkārši (un neatkarīgi no patiesajiem apstākļiem) ir iespējams iestāstīt jebko sliktu par krieviem, izraisīt viņā negatīvu nostāju pret noteiktiem notikumiem, cilvēkiem un parādībām, asociējot tās ar krieviem, nomierināt, aizbildinoties ar krievu draudiem, un izraisīt rīcību, biedējot ar krieviem.

„Memu” ietekme var pat būt tik liela, ka spēj pilnībā pārvērst cilvēku. „Mems” spēj paralizēt cilvēka loģisko domāšanu un spriestspēju. Piemēram, nosvērts un ikdienišķi saprātīgs cilvēks, saskaroties ar kādu viņa „memu” apšaubošu informāciju vai „mema” aktivizācijas dēļ, var pilnībā pārvērsties, nokļūt afekta stāvoklī, zaudēt savaldīšanos, veselo saprātu un pat sastrādāt muļķības, kas ne tikai nav racionāli pamatotas, bet kas ir pilnīgi pretējas paša cilvēka interesēm (tas notika ar latviešiem t.s.”atmodas” laikā un notiek joprojām). Ar „memu” inficēts pūlis var veikt visdrausmīgākos noziegumus, bet caur „memiem” uz darbību aktivizētas ļaužu masas var novest visu sabiedrību līdz ārprāta stāvoklim, kā spilgtākais piemērs ir nacistu laiku vācu tauta.

Propaganda tātad rada „memus”, cenšas maksimāli plaši tos implementēt cilvēku apziņā, kas pēc tam dod iespēju samērā viegli vadīt un izmantot šos cilvēkus. Lai cilvēks neatskurbtu, visu laiku ir jāuztur noteikts propagandisks līmenis, kurš lieku reizi apliecina cilvēkam, ka „mems”, kam viņš tic, ir patiess, un maksimāli jāslāpē viss, kas apšauba galvenos „memus”. Zāles pret „memiem” ir loģiskā domāšana, veselais saprāts, paškritika un/vai citi „memi”. Savukārt cilvēku neinformētība, neizglītotība, aprobežotība, apgrūtinoša spriestspēja un virspusējība ir tās universālās īpašības, kas nepieciešamas ar jebkādu propagandu viegli vadāmas sabiedrības izveidošanai.

Visvieglāk „memu” ietekmei padodas bērni un jaunieši, kuru personība tikai vēl veidojas un kuri kāri uzsūc ārējā vidē cirkulējušo informāciju.

Propagandas struktūra un iekšējā loģika

Atsevišķi „memi” var pārņemt noteiktu sociālo grupu prātus, bet, lai pilnvērtīgi vadītu sabiedrību, propagandai ir jābūt strukturētai. Atkarībā no situācijas, mērķauditorijas, nepieciešamā rezultāta, izmantotajām metodēm, reālās situācijas, informatīvā fona, kontrpropagandas un citiem apstākļiem ir jābūt saviem „memiem” un savām „memu” izmantošanas, slāpēšanas un aktivizācijas metodēm.

Propagandas „memiem” ir jābūt savstarpēji saistītiem, viens otru papildinošiem un bez vai ar minimālām iekšējām pretrunām. Ja tā nav, tad „labā roka, nezina, ko dara kreisā” un viens propagandas „mems” neitralizē citu. Tāpēc, lai gūtu panākumus propagandas laukā, pie tā ir jāstrādā augstākās klases speciālistiem filozofijā, psiholoģijā un socioloģijā (reāli tā arī notiek).

Terminu daudznozīmība

Viens no propagandas trūkumiem un draudiem ir propagandas radīts pašapmāns. Nereti gadās tā, ka propagandas radītāji un izplatītāji paši notic savai propagandai, atraujas no realitātes, kā rezultātā sāk pieņemt nepareizus lēmumus un sāk neadekvāti rīkoties, kas var novest līdz pat pilnīgai propagandistiskā subjekta iznīcināšanai.

Lai tā nenotiktu vai arī lai to maksimāli novērstu (gadījumā, ja propagandisti maldina un melo), tiek izmantotas nodalītas propagandiskas sistēmas (muļķojamajām masām maldinoša propaganda, „izredzētajiem” patiesība) un/vai daudznozīmju kārtveidīgas propagandiskas sistēmas, kurās atsevišķiem propagandas elementiem („memiem”) ir vairākas nozīmes, kuras dažādi cilvēki saprot dažādi atkarībā no spriestspējas, zināšanu un/vai „iesvētības” pakāpes. Šis princips tiek plaši izmantots arī specdienestos un dažādās slepenās biedrībās („neredzamās frontes” darboņi tiek arī pamatīgi propagandiski apstrādāti un pēc tam, atkarībā no paklausības un spēju pakāpes, tiek virzīti pa dzelžainas hierarhijas kāpnēm uz augšu, vienas muļķošanas konstrukcijas nomainot ar citām, kas apmātajam tiek pozicionētas kā „gudrākas” un „ekskluzīvākas”).

Terminiem vienlaicīgi var būt gan propagandiska („mema”) nozīme, tie var raksturot noteiktu objektīvo realitāti un tos var izmantot pēc nepieciešamības kā simbolus vai sociālpolitiskās kriptogrāfijas elementus. Tādējādi var tikt radīta speciāla valoda, kura vienlaicīgi gan maldina plašas ļaužu masas, radot tām nepatiesu priekšstatu par realitāti, gan objektīvi raksturo realitāti (tiem, kuri saprot attiecīgā termina īsto nozīmi), gan tiek izmantota, lai vieni noteikta tipa darboņi publiski nosūtītu kriptētus ziņojumus citiem tāda paša tipa darboņiem citā vietā un/vai laikā. Šāda sistēma ļauj panākt efektu, kad pasakot vienu tekstu (politiķu, augstāko ierēdņu uzstāšanās, paziņojumi utt.), vienlaicīgi tiek maldināta publika, raksturota realitāte (tie, kuri saprot izmantoto terminu patieso nozīmi) un nosūtīti dažādi kriptēti ziņojumi.

Piemēram termina „starptautiskā sabiedrība” propagandiskā jēga ir noteiktu valstu vai visas pasaules iedzīvotāji vai to vairākums, bet patiesā – maz skaitliska oligarhisku struktūru grupa, kura reāli pieņem nozīmīgākos starptautiskā un nacionālā līmeņa lēmumus. Termina „ietekmes aģents” jēga ir parādīt masām nevēlamu personu vai personu grupu kā „ienaidnieka aģentus”, bet tā reālā nozīme ir cilvēki, kas labprātīgi bez ārējiem stimuliem izplata noteiktu uzskatu sistēmu. „Demokrātija” nozīmē nevis vairākuma viedokļa ņemšanu vērā un ievērošanu, bet gan noteiktu standartu ārišķīgas „demokrātiskas procedūras”. „Pilsoniskā sabiedrība” ir nevis visi pilsoņi un pat ne aktīvākie pilsoņi, kā tas tiek pasniegts pūlim, bet gan „savējie” (mazskaitliskas “pareizās” sabiedriskās organizācijas un to pārstāvji), kuri nodarbojas ar noteiktas formas sabiedriskām aktivitātēm. Ja dzirdat kādu no politiķiem runājam par „turbulenci”, tad ziniet, ka viņš runā par juku un nestabilitātes laikiem.

Gatavojot PSRS sabrukumu, Rietumu propagandisti solījās Padomju pusei „reformēt” Padomju sistēmu, ar to radot iespaidu, ka tā rezultātā Padomju iedzīvotāji saņems viņiem tik ļoti kārotos tā laika Rietumu sabiedrības labumus. Vienam elitāram Rietumu pārstāvim to atgādināja pēc PSRS sagrāves, kad bija acīmredzams milzīgais posts, ko šīs „reformas” ir nodarījušas. Viņš atbildēja: „Mēs runājām par jūsu elites reformēšanu, par tās efektivizēšanu” ar to domājot Padomju elites pārveidošanu pēc Rietumu parauga, lai tā „efektīvāk” krāptu un mānītu iedzīvotāju vairākumu.

Pat termins „propaganda” ir daudznozīmīgs. Kad kāds angažēts angloamerikānis tiek iedzīts stūrī, tad pēdējais viņa pretarguments parasti ir: „Tā ir propaganda”. Šādi viegli un bez domāšanas tiek „neitralizēts” jebkurš arguments. Šī ir viena no pazīmēm, pēc kuras var virspusēji un netieši spriest par cilvēka piederību angloamerikāņu specaprindām.

Ar „vārda brīvību” tiek saprasta, pirmkārt, preses „redakcionālās politikas” brīvība jeb, citiem vārdiem sakot, preses izdevumu redaktoru brīvība ziņot, kas ienāk prātā noteiktos ietvaros. Pēdējā laikā arī šie ietvari tiek apšaubīti un runa vairs nav par visiem redaktoriem, bet gan tikai par „pareizajiem”, „savējiem” redaktoriem. Ja kāda redaktora izdevums, piemēram, sāks kritizēt amerikāņus, homoseksuālistus vai ebrejus, tad viņam ir jārēķinās, ka uz viņu vienā brīdī „vārda brīvība” vairs neattieksies (sākumā draudēs, bet pēc tam atradīs iespēju, kā nomainīt redaktoru vai likvidēt attiecīgo preses izdevumu).

Cilvēku vairākums „vārda brīvības” koncepta ietvaros Latvijā var runāt gandrīz ko grib. Šai ziņā vārda brīvība eksistē, tai pat laikā jēga no tā ir visai maza, izņemot apmierinājumu par pašizpausmi un pašizlādi, jo klausītāju loks ir visai ierobežots. Bet arī šo iespēju jau sāk ierobežot, gan noliedzot apšaubīt „okupācijas” „memu”, gan arī ir liela varbūtība, ka arī Latvijā kaut kad tiks ieviests „naida runas” termins un tad ardievu arī šī vārda brīvība (daudzās Rietumvalstīs tas jau ir izdarīts).

„Brīvība” ir īpašs „mems” ar kuru nezinošais pūlis tiek apstulbināts dziļi un pamatīgi. Visi grib brīvību un maz kuram patīk tapt ierobežotam. Katram gribas darīt, ko grib, un reti kurš saprot, ka patiesas brīvības vārdā sevi ir jāierobežo un jālaupa sev zināma brīvība darīt nesaprātīgas un kaitīgas lietas. Tāpat reti kurš saprot, ka civilizācija un normāla sabiedrība vispār nav iespējama bez zināmas brīvības ierobežošanas. Pat vairāk, nevar izaudzināt cilvēku, neierobežojot viņa brīvību ļauties zemākajām tieksmēm (attiecīgi viens no veidiem, kā degradēt cilvēkus, ir dot tiem brīvību ļauties zemiskajam un pat uzspiest „brīvību” bērnu audzināšanā, kā tas plaši pašreiz arī notiek).

Tātad, kad tiek runāts par „brīvību”, būtiski ir saprast, par kādu brīvību un par brīvību kam ir runa. Par humānas sabiedrības brīvību iedzīvotāju vairākumam dzīvot saskaņā ar cilvēcības principiem un netapt apkrāptiem un nekļūt par neliešu agresijas upuriem? Tas ir par tādu brīvību, kas ierobežo cilvēku netikumus un indivīdus, kam tie piemīt. Vai arī runa ir par brīvību katram darīt ko grib, tai skaitā krāpt un blēdīt lētticīgus muļķus un sevi aizsargāt nespējīgos? Tas ir par brīvību neliešiem. Tad nu, lūk, Amerikas propagandētā „brīvība” ir brīvība neliešiem, ļaujot tiem veikt savas nelietības formalizētu likumu ietvaros (ASV ir legalizēta pat korupcija, saucot to par lobēšanu) un atstājot likteņa varā un nolemjot iznīcībai visus sevi neaizsargāt spējīgos. Tas ir sociālais darvinisms vistīrākā formā. Protams, neko tādu nav iespējams iebarot iedzīvotāju vairākumam, neizmantojot manipulatīvu maldināšanu un melus, jo īpaši, ja ir pieredzēta pavisam uz citiem principiem bāzēta sabiedriskā iekārta un brīvība tās ietvaros.

Šādai pseidobrīvībai, jeb visatļautībai amerikāņu propagandisti parasti manipulatīvi pretnostata totālu apspiestību, diktatūru un verdzību (veidojot pseidoizvēli – vai nu, vai nu), pilnībā ignorējot zelta vidusceļu un veselīgo brīvības izpratni.

“Rietumu vērtību” vai “Eiropas vērtību” patiesā mūsdienu nozīme ir neliešu brīvība, mazaprobežota brīvība grēkot, homoseksuālisma un citu izvirtību uzspiešana, vairākuma sabiedrības viedokļa ignorance apvienojumā ar formālu demokrātisko institūtu esamību, pataloģiska komfortorientētība, no morāles atrauts absolutizēts formāls tiesiskums, kā arī ārišķīgs korektums un pozitīvisms apvienojumā ar galēji cietsirdīgu nežēlību, cinismu un vienaldzību.

Mūsdienu Rietumu propagandas daudznozīmības (dubultdomas) principus labi savā darbā „1984” aprakstīja Džordžs Orvels.