Kas
ir propaganda?
I.Prūša atziņas.
1.daļa.
Termins
propaganda ir cēlies no latīņu valodas vārda “propaganda”
(burtiskā tulkojumā “izplatāma ticība”), kurš savukārt ir
cēlies no latīņu vārda “propago”(izplatu). Termins radās no
1622.gadā izveidotās katoļu organizācijas “Congregatio de
propaganda fide” (Ticības izplatības kongregācija).
Lielā
Padomju enciklopēdija propagandu definē sekojoši: “Propaganda –
politisko, filozofisko, zinātnisko, māksliniecisko u.c. ideju un
uzskatu izplatīšana nolūkā iesakņot tos sabiedrības apziņā un
ietekmēt masu praktisko darbību. Galvenie propagandas procesa
elementi ir: 1) propagandas subjekts (šķira, partija, atsevišķs
indivīds, kurš veic propagandas darbu un kura intereses propaganda
atspoguļo; 2) propagandas saturs (uzskatu, ideju, teoriju kopums);
3) propagandas līdzekļi, formas un metodes (prese, radio, TV,
politiski izglītojoša sistēma, lekcijas); 4) propagandas objekts
(auditorija, cilvēku kopība, kam propaganda adresēta).
Ar
jēdzienu propaganda saprot arī idejiski politisko uzskatu
izplatīšanu nolūkā veidot tādu pasaules uzskatu un cilvēku
darbības veidu, kas atbilst propagandas subjekta sociālajām
interesēm. Politiskās propagandas pamatā vienmēr ir attiecīgās
šķiras ideoloģija un ar to saistītā politika. Mūsdienu
apstākļos pastāv divi pretēji propagandas tipi: buržuāziskā un
komunistiskā propaganda.
Buržuāziskie
ideologi nereti noliedz propagandas šķirisko raksturu, cenšas
raksturot propagandu kā universālu masu apziņas manipulācijas
(ietekmēšanas) līdzekli attiecīgo sociālo grupu interesēs.
Buržuāziskā propaganda manipulē ar sabiedrības apziņu,
neatsakoties no īstenības sagrozījumiem, insinuācijām, meliem
utt.”
Britānikas
enciklopēdija dod sekojošu propagandas definīciju: “Propaganda –
informācijas izplatīšana (faktu, argumentu, baumu, puspatiesību
vai melu), lai ietekmētu sabiedrisko domu. Propaganda ir lielākā
vai mazākā mērā sistemātiska darbība manipulācijā ar citu
cilvēku uzskatiem, attieksmēm vai darbībām, izmantojot simbolus
(vardus, žestus, plakātus, monumentus, mūziku, apģērbu,
atšķirības zīmes, frizūru stilus, zīmējumus uz monētām un
markām utt.). Apzinātība un salīdzinoši liels uzsvars uz
manipulāciju atšķir propagandu no parastas sarunas vai brīvas
ideju apmaiņas. Propagandistam ir konkrēts mērķis vai mērķu
kopums. Lai tos saniegtu, propagandists apzināti veic faktu,
argumentu un simbolu atlasi, lai sasniegtu vislielāko efektu. Lai
maksimizētu efektu, viņš var izlaist būtiskus faktus vai arī tos
ievērojami izkropļot, kā arī var novērst auditorijas uzmanību
no citiem informācijas avotiem.”
Pēc
franču filozofa Žaka Ellula ieskatiem propaganda ir abstraktu
simbolu un to struktūru kopums, kas atstāj ietekmi uz cilvēka
uztveri un uzvedību, tādējādi tā tiek pielīdzināta mūsdienās
populārajam terminam „publiskās attiecības” ( „sabiedriskās
attiecības”, „PR”). Citiem vārdiem sakot „piāristi” ir
primitivizēti propagandisti.
No
mūsdienu propagandas veidiem un tehnoloģijām var izdalīt krievu,
vācu nacistu un amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propagandu.
Izdalīšanas vērta noteikti vēl ir arī ķīniešu propaganda
(populārajam vārdu salikumam “smadzeņu skalošana” ir ķīniska
izcelsme), ko neapskatu, jo minimāli esmu saskāries ar tās
propagandas produktiem.
Amerikāņu
(angloamerikāņu, Rietumu) propaganda
Amerikāņi
ir daļēji vācu nacistu propagandas mantinieki. Pēc Vācijas
sagrāves 2.pasaules karā, nacistu intelektuālā elite, tai skaitā
psihologi un polittehnologi, pārvācās uz ASV un sāka strādāt
amerikāņu labā (specdienestu, biznesa, akadēmisko aprindu).
Amerikāņi
pilnveidoja vācu nacistu propagandiskās metodes, iekļaujot tajā
fantāzijas un fentezi elementus, kā arī pilnveidojot metodes, kas
ziņojumu padara ticamāku. ASV propagandas un vispār darba
organizācijas pamatā ir postmodernistu filozofu atziņa, ka
patiesība īstenībā neeksistē, bet eksistē tikai sava veida
ilozori-informatīvi veidojumi, ko ļaudis pieņem par patiesību. No
tā izriet, ka nav jārēķinās ar realitāti, bet ir jārēķinās
ar to, kā cilvēki (mērķauditorija) uztvers informatīvos
kairinājumus. Tā rezultātā amerikāņu propaganda pilnībā
nerēķinās ar patiesību, bet lielu vērību cenšas pievērst
mērķauditorijai – tās gaumei, uztveres spējām un kritērijiem,
pēc kuriem tā tic vai netic kādām ziņām. Attiecīgi nozīmīga
daļa no ASV propagandas ir mistifikācijas un falsifikācijas.
Amerikāņu
propagandistu ieskatā ir jākoncentrējas nevis uz patiesību, bet
gan uz metožu apgūšanu, kas palīdz radīt vislabākos „patiesības
redzējumus” un visplašāk tos izplatīt. Tātad nav būtiski, kas
notiek īstenībā, bet būtiski, kas un kā tiek paziņots/parādīts.
Izšķirošais ir spēja radīt un maksimāli plaši izplatīt tādu
materiālu, kuram cilvēki notic un kurš var arī pilnībā
neatbilst patiesībai. Tā kā tādu materiālu radīt nav nemaz tik
vienkārši, tad visdrošākais veids, kā plaši izmantot šo
pieeju, ir likvidēt vai ievērojami ierobežot informācijas avotus,
kas runā pretī vajadzīgajai „ patiesības” versijai, vai arī
padarīt cilvēkus par nespējīgiem atšķirt patiesību no
izdomājumiem un meliem. Šī citu viedokļu un redzējumu slāpēšana
Rietumvalstīs tiek maskēta ar daudzu ārēji šķietami neatkarīgu
mediakompāniju esamību, kuras praktiski ziņo vienu un to pašu
mazliet pamainītos formātos (katrs pats var pamonitorēt kaut vai
lielākos Latvijas ziņu portālus, avīzes un TV un konstatēt, ka
ziņots tiek viens un tas pats ar dažiem maznozīmīgiem
izņēmumiem).
„Memi”
– propagandas pamatu pamats.
Nozīmīgākā
jebkuras propagandas sastāvdaļa ir maksimāla tās apgalvojumu
uztveramība, tāpēc propagandiskai sistēmai (izplatāmo ideju
kopumam vai ideoloģijai) ir jāsatur vai arī tā ir jāpārvērš
vienkāršos, visiem saprotamos un viegli uztveramos terminos,
frāzēs, izteicienos, „idejās”, tēlos un simbolos. Šādas
lipīgas informatīvas vienības mēdz saukt arī par „memiem”
(atvasinājums no sengrieķu vārda, kura burtiskais tulkojums ir
„imitēt”, „imitēta lieta”).
„Memam”
bez vieglas uztveramības ir jābūt arī auditorijai atbilstošam
(mentalitātei, esošiem uzskatiem un informatīvajam fonam,
vēsturiskajiem priekšstatiem, morāles un saprātīguma līmenim),
maksimāli informatīvi piesātinātam un ar spēju iespējami dziļāk
iespiesties cilvēka uzskatu sistēmā. Piemēram, termins „fašists”
ir plaši izplatīts, saprotams un pieņemams krieviskā vidē, bet
latviskā vidē tas tiek atgrūsts.
Cilvēki
ar nekritisku domāšanas veidu, neinformēti ļaudis un primāti
viegli pieņem „memus” (notic to patiesumam) un kļūst no tiem
atkarīgi. Ja „mems” ir implementēts cilvēka apziņā, tad,
balstoties uz to, ir iespējams cilvēku motivēt, pārliecināt,
izraisīt noteiktu tā rīcību un prognozēt viņa darbības
noteiktās situācijās. Piemēram, ja cilvēks ir noticējis „memam”
„krievi – okupanti”, tad viņam samērā vienkārši (un
neatkarīgi no patiesajiem apstākļiem) ir iespējams iestāstīt
jebko sliktu par krieviem, izraisīt viņā negatīvu nostāju pret
noteiktiem notikumiem, cilvēkiem un parādībām, asociējot tās ar
krieviem, nomierināt, aizbildinoties ar krievu draudiem, un izraisīt
rīcību, biedējot ar krieviem.
„Memu”
ietekme var pat būt tik liela, ka spēj pilnībā pārvērst
cilvēku. „Mems” spēj paralizēt cilvēka loģisko domāšanu un
spriestspēju. Piemēram, nosvērts un ikdienišķi saprātīgs
cilvēks, saskaroties ar kādu viņa „memu” apšaubošu
informāciju vai „mema” aktivizācijas dēļ, var pilnībā
pārvērsties, nokļūt afekta stāvoklī, zaudēt savaldīšanos,
veselo saprātu un pat sastrādāt muļķības, kas ne tikai nav
racionāli pamatotas, bet kas ir pilnīgi pretējas paša cilvēka
interesēm (tas notika ar latviešiem t.s.”atmodas” laikā un
notiek joprojām). Ar „memu” inficēts pūlis var veikt
visdrausmīgākos noziegumus, bet caur „memiem” uz darbību
aktivizētas ļaužu masas var novest visu sabiedrību līdz ārprāta
stāvoklim, kā spilgtākais piemērs ir nacistu laiku vācu tauta.
Propaganda
tātad rada „memus”, cenšas maksimāli plaši tos implementēt
cilvēku apziņā, kas pēc tam dod iespēju samērā viegli vadīt
un izmantot šos cilvēkus. Lai cilvēks neatskurbtu, visu laiku ir
jāuztur noteikts propagandisks līmenis, kurš lieku reizi apliecina
cilvēkam, ka „mems”, kam viņš tic, ir patiess, un maksimāli
jāslāpē viss, kas apšauba galvenos „memus”. Zāles pret
„memiem” ir loģiskā domāšana, veselais saprāts, paškritika
un/vai citi „memi”. Savukārt cilvēku neinformētība,
neizglītotība, aprobežotība, apgrūtinoša spriestspēja un
virspusējība ir tās universālās īpašības, kas nepieciešamas
ar jebkādu propagandu viegli vadāmas sabiedrības izveidošanai.
Visvieglāk
„memu” ietekmei padodas bērni un jaunieši, kuru personība
tikai vēl veidojas un kuri kāri uzsūc ārējā vidē cirkulējušo
informāciju.
Propagandas
struktūra un iekšējā loģika
Atsevišķi
„memi” var pārņemt noteiktu sociālo grupu prātus, bet, lai
pilnvērtīgi vadītu sabiedrību, propagandai ir jābūt
strukturētai. Atkarībā no situācijas, mērķauditorijas,
nepieciešamā rezultāta, izmantotajām metodēm, reālās
situācijas, informatīvā fona, kontrpropagandas un citiem
apstākļiem ir jābūt saviem „memiem” un savām „memu”
izmantošanas, slāpēšanas un aktivizācijas metodēm.
Propagandas
„memiem” ir jābūt savstarpēji saistītiem, viens otru
papildinošiem un bez vai ar minimālām iekšējām pretrunām. Ja
tā nav, tad „labā roka, nezina, ko dara kreisā” un viens
propagandas „mems” neitralizē citu. Tāpēc, lai gūtu panākumus
propagandas laukā, pie tā ir jāstrādā augstākās klases
speciālistiem filozofijā, psiholoģijā un socioloģijā (reāli tā
arī notiek).
Terminu
daudznozīmība
Viens
no propagandas trūkumiem un draudiem ir propagandas radīts
pašapmāns. Nereti gadās tā, ka propagandas radītāji un
izplatītāji paši notic savai propagandai, atraujas no realitātes,
kā rezultātā sāk pieņemt nepareizus lēmumus un sāk neadekvāti
rīkoties, kas var novest līdz pat pilnīgai propagandistiskā
subjekta iznīcināšanai.
Lai
tā nenotiktu vai arī lai to maksimāli novērstu (gadījumā, ja
propagandisti maldina un melo), tiek izmantotas nodalītas
propagandiskas sistēmas (muļķojamajām masām maldinoša
propaganda, „izredzētajiem” patiesība) un/vai daudznozīmju
kārtveidīgas propagandiskas sistēmas, kurās atsevišķiem
propagandas elementiem („memiem”) ir vairākas nozīmes, kuras
dažādi cilvēki saprot dažādi atkarībā no spriestspējas,
zināšanu un/vai „iesvētības” pakāpes. Šis princips tiek
plaši izmantots arī specdienestos un dažādās slepenās biedrībās
(„neredzamās frontes” darboņi tiek arī pamatīgi propagandiski
apstrādāti un pēc tam, atkarībā no paklausības un spēju
pakāpes, tiek virzīti pa dzelžainas hierarhijas kāpnēm uz augšu,
vienas muļķošanas konstrukcijas nomainot ar citām, kas apmātajam
tiek pozicionētas kā „gudrākas” un „ekskluzīvākas”).
Terminiem
vienlaicīgi var būt gan propagandiska („mema”) nozīme, tie var
raksturot noteiktu objektīvo realitāti un tos var izmantot pēc
nepieciešamības kā simbolus vai sociālpolitiskās kriptogrāfijas
elementus. Tādējādi var tikt radīta speciāla valoda, kura
vienlaicīgi gan maldina plašas ļaužu masas, radot tām nepatiesu
priekšstatu par realitāti, gan objektīvi raksturo realitāti
(tiem, kuri saprot attiecīgā termina īsto nozīmi), gan tiek
izmantota, lai vieni noteikta tipa darboņi publiski nosūtītu
kriptētus ziņojumus citiem tāda paša tipa darboņiem citā vietā
un/vai laikā. Šāda sistēma ļauj panākt efektu, kad pasakot
vienu tekstu (politiķu, augstāko ierēdņu uzstāšanās,
paziņojumi utt.), vienlaicīgi tiek maldināta publika, raksturota
realitāte (tie, kuri saprot izmantoto terminu patieso nozīmi) un
nosūtīti dažādi kriptēti ziņojumi.
Piemēram
termina „starptautiskā sabiedrība” propagandiskā jēga ir
noteiktu valstu vai visas pasaules iedzīvotāji vai to vairākums,
bet patiesā – maz skaitliska oligarhisku struktūru grupa, kura
reāli pieņem nozīmīgākos starptautiskā un nacionālā līmeņa
lēmumus. Termina „ietekmes aģents” jēga ir parādīt masām
nevēlamu personu vai personu grupu kā „ienaidnieka aģentus”,
bet tā reālā nozīme ir cilvēki, kas labprātīgi bez ārējiem
stimuliem izplata noteiktu uzskatu sistēmu. „Demokrātija”
nozīmē nevis vairākuma viedokļa ņemšanu vērā un ievērošanu,
bet gan noteiktu standartu ārišķīgas „demokrātiskas
procedūras”. „Pilsoniskā sabiedrība” ir nevis visi pilsoņi
un pat ne aktīvākie pilsoņi, kā tas tiek pasniegts pūlim, bet
gan „savējie” (mazskaitliskas “pareizās” sabiedriskās
organizācijas un to pārstāvji), kuri nodarbojas ar noteiktas
formas sabiedriskām aktivitātēm. Ja dzirdat kādu no politiķiem
runājam par „turbulenci”, tad ziniet, ka viņš runā par juku
un nestabilitātes laikiem.
Gatavojot
PSRS sabrukumu, Rietumu propagandisti solījās Padomju pusei
„reformēt” Padomju sistēmu, ar to radot iespaidu, ka tā
rezultātā Padomju iedzīvotāji saņems viņiem tik ļoti kārotos
tā laika Rietumu sabiedrības labumus. Vienam elitāram Rietumu
pārstāvim to atgādināja pēc PSRS sagrāves, kad bija acīmredzams
milzīgais posts, ko šīs „reformas” ir nodarījušas. Viņš
atbildēja: „Mēs runājām par jūsu elites reformēšanu, par tās
efektivizēšanu” ar to domājot Padomju elites pārveidošanu pēc
Rietumu parauga, lai tā „efektīvāk” krāptu un mānītu
iedzīvotāju vairākumu.
Pat
termins „propaganda” ir daudznozīmīgs. Kad kāds angažēts
angloamerikānis tiek iedzīts stūrī, tad pēdējais viņa
pretarguments parasti ir: „Tā ir propaganda”. Šādi viegli un
bez domāšanas tiek „neitralizēts” jebkurš arguments. Šī ir
viena no pazīmēm, pēc kuras var virspusēji un netieši spriest
par cilvēka piederību angloamerikāņu specaprindām.
Ar
„vārda brīvību” tiek saprasta, pirmkārt, preses
„redakcionālās politikas” brīvība jeb, citiem vārdiem sakot,
preses izdevumu redaktoru brīvība ziņot, kas ienāk prātā
noteiktos ietvaros. Pēdējā laikā arī šie ietvari tiek apšaubīti
un runa vairs nav par visiem redaktoriem, bet gan tikai par
„pareizajiem”, „savējiem” redaktoriem. Ja kāda redaktora
izdevums, piemēram, sāks kritizēt amerikāņus, homoseksuālistus
vai ebrejus, tad viņam ir jārēķinās, ka uz viņu vienā brīdī
„vārda brīvība” vairs neattieksies (sākumā draudēs, bet pēc
tam atradīs iespēju, kā nomainīt redaktoru vai likvidēt
attiecīgo preses izdevumu).
Cilvēku
vairākums „vārda brīvības” koncepta ietvaros Latvijā var
runāt gandrīz ko grib. Šai ziņā vārda brīvība eksistē, tai
pat laikā jēga no tā ir visai maza, izņemot apmierinājumu par
pašizpausmi un pašizlādi, jo klausītāju loks ir visai
ierobežots. Bet arī šo iespēju jau sāk ierobežot, gan noliedzot
apšaubīt „okupācijas” „memu”, gan arī ir liela varbūtība,
ka arī Latvijā kaut kad tiks ieviests „naida runas” termins un
tad ardievu arī šī vārda brīvība (daudzās Rietumvalstīs tas
jau ir izdarīts).
„Brīvība”
ir īpašs „mems” ar kuru nezinošais pūlis tiek apstulbināts
dziļi un pamatīgi. Visi grib brīvību un maz kuram patīk tapt
ierobežotam. Katram gribas darīt, ko grib, un reti kurš saprot, ka
patiesas brīvības vārdā sevi ir jāierobežo un jālaupa sev
zināma brīvība darīt nesaprātīgas un kaitīgas lietas. Tāpat
reti kurš saprot, ka civilizācija un normāla sabiedrība vispār
nav iespējama bez zināmas brīvības ierobežošanas. Pat vairāk,
nevar izaudzināt cilvēku, neierobežojot viņa brīvību ļauties
zemākajām tieksmēm (attiecīgi viens no veidiem, kā degradēt
cilvēkus, ir dot tiem brīvību ļauties zemiskajam un pat uzspiest
„brīvību” bērnu audzināšanā, kā tas plaši pašreiz arī
notiek).
Tātad,
kad tiek runāts par „brīvību”, būtiski ir saprast, par kādu
brīvību un par brīvību kam ir runa. Par humānas sabiedrības
brīvību iedzīvotāju vairākumam dzīvot saskaņā ar cilvēcības
principiem un netapt apkrāptiem un nekļūt par neliešu agresijas
upuriem? Tas ir par tādu brīvību, kas ierobežo cilvēku netikumus
un indivīdus, kam tie piemīt. Vai arī runa ir par brīvību katram
darīt ko grib, tai skaitā krāpt un blēdīt lētticīgus muļķus
un sevi aizsargāt nespējīgos? Tas ir par brīvību neliešiem. Tad
nu, lūk, Amerikas propagandētā „brīvība” ir brīvība
neliešiem, ļaujot tiem veikt savas nelietības formalizētu likumu
ietvaros (ASV ir legalizēta pat korupcija, saucot to par lobēšanu)
un atstājot likteņa varā un nolemjot iznīcībai visus sevi
neaizsargāt spējīgos. Tas ir sociālais darvinisms vistīrākā
formā. Protams, neko tādu nav iespējams iebarot iedzīvotāju
vairākumam, neizmantojot manipulatīvu maldināšanu un melus, jo
īpaši, ja ir pieredzēta pavisam uz citiem principiem bāzēta
sabiedriskā iekārta un brīvība tās ietvaros.
Šādai
pseidobrīvībai, jeb visatļautībai amerikāņu propagandisti
parasti manipulatīvi pretnostata totālu apspiestību, diktatūru un
verdzību (veidojot pseidoizvēli – vai nu, vai nu), pilnībā
ignorējot zelta vidusceļu un veselīgo brīvības izpratni.
“Rietumu
vērtību” vai “Eiropas vērtību” patiesā mūsdienu nozīme
ir neliešu brīvība, mazaprobežota brīvība grēkot,
homoseksuālisma un citu izvirtību uzspiešana, vairākuma
sabiedrības viedokļa ignorance apvienojumā ar formālu
demokrātisko institūtu esamību, pataloģiska komfortorientētība,
no morāles atrauts absolutizēts formāls tiesiskums, kā arī
ārišķīgs korektums un pozitīvisms apvienojumā ar galēji
cietsirdīgu nežēlību, cinismu un vienaldzību.
Mūsdienu
Rietumu propagandas daudznozīmības (dubultdomas) principus labi
savā darbā „1984” aprakstīja Džordžs Orvels.