DRUīdi – ķeltu senie priesteri. Ozola kults.

Senos ķeltu priesterus – druīdus – senatnē dēvēja par praviešiem, zintniekiem, magiem, filosofiem un dziedniekiem. Viņi bija seno zinību nesēji un tautas apgaismotāji. Ķelti bija Britānijas senie pirmiedzīvotāji, āru cilts pārstāvji, kuri - pēc Romas impērijas invāzijas britu salās - apmetās senajā Īrijā (Īrija bija teritorija, kuru Romas leģioni nepakļāva, pēcāk to iekaroja kristieši. Īrija senajā valodā nozīmē Gaišā Zeme, irij=gaišs; land=zeme). Mūsu ēras pirmajos gadsimtos romieši ķeltus dēvēja par galliem.

Vārds druīds senajos ķeltu dialektos nozīmēja OZOLU CILVĒKS. Ozols druīdiem bija svēts, gaismas/saules koks, kuru tie dēvēja par karalisku koku. Senā sakne “dru” atbilst vārdam ozols (salīdzināt ar seno vārdu Dub-Ra-va – ozolu birzs). Jāpiebilst, ka mūsdienu transkripcijā rakstītais vārds ozols, senatnē visticamāk skanēja kā o-sol-s, kur sol nozīmēja sauli, proti Saules koks, kuru slavināja un godāja senie latvji. Latviešu mitoloģijā ozols tika uzskatīts par PASAULES KOKU. Druīdi bija senās āru kopienas augstākie pārstāvji, viņi iecēla un apstiprināja senos virsaišus un karaļus. Viņu mācības pamatā bija tēze par Dvēseles Nemirstību. Druīda apmācības periods ilga 20 gadus un zinības tika nodotas mutvārdos. Druīdi veica arī ziedojumus saviem Dieviem – dabas veltes. Laiku gaitā (tuvāk mūsu ēras sākumam) šie ziedojumi pārtapa par dzīvo būtņu upurēšanas kultu un Baltie Druīdi - Saules kulta pārstāvji – sāka degradēties un pārtapa par Mēness kulta darboņiem. Pēcāk nāca kristieši un izcirta svētas birzis un pašus druīdus.
P.S. Raksts ir veltīts Armanda Dzerkala piemiņai - DRUstu ciemata iemītniekam.

viedvars